Pakalpojumi tuvāk ikdienas dzīvei
Likums deva priekšroku aprūpei primārajos pakalpojumos un vispārējās slimnīcās. Tas paredzēja esošo psihiatrisko slimnīcu pārveidi par ambulatoriem centriem vai vispārējām slimnīcām un aizliedza būvēt jaunas, tikai psihiatrijai paredzētas slimnīcas. Uzņemšana slimnīcā bija noteikta kā brīvprātīgs galējais līdzeklis, nevis atbilde uz mājokļa vai ģimenes problēmām. [1]
Aizstāvība koncentrējās uz izvēli un atbalstu
Pirms pieņemšanas Human Rights Watch 2022. gada februāra iesniegumā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai prasīja garantijas pret ārstēšanu bez piekrišanas un brīvprātīgus kopienas pakalpojumus. Tā arī mudināja konsultēties ar cilvēku ar invaliditāti organizācijām. Pieņemtajā tekstā saglabāja šauri definētu ārkārtas noteikumu situācijām, kad nepieciešama tūlītēja ārstēšana un piekrišanu nevar paust. [1]
Īstenošana joprojām izraisīja kritiku
2023. gada jūlijā Human Rights Watch atzina jaunās garantijas, bet ziņoja, ka tūkstošiem cilvēku ar psihosociālu invaliditāti vai problemātisku narkotiku lietošanu joprojām pastāvīgi dzīvoja institūcijās. Tā prasīja pilnīgu īstenošanu, lai iemītnieki saņemtu atbalstu dzīvei savās kopienās. Tiesiskā atzīšana un faktiskā piekļuve kopienas pakalpojumiem tādējādi bija atsevišķi attīstības posmi.