Ikdienas izvēles ir atkarīgas no atbalsta
„Personīgā asistence padara cilvēkus redzamus,” saskaņā ar BIZEPS diskusijas atspoguļojumu sacīja Christoph Dirnbacher. Hanna Kamrat paskaidroja, ka bez asistences viņai būtu jādzīvo aprūpes iestādē. Werner Rosenberger teica, ka asistence viņam ļauj gan strādāt algotu darbu, gan iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Viņu pieredze sasaistīja finansējuma jautājumus ar lēmumiem par dzīvesvietu un ikdienas gaitām.
Starp darbu un privāto dzīvi sadalīta sistēma
Organizatora paziņojumā uzsvērts atbildības sadalījums starp federālo līmeni un federālajām zemēm. Dalībnieki vēlējās vieglāku pāreju starp asistenci darbā un atbalstu privātajā dzīvē, lai finansējuma kārtība atbilstu cilvēku ikdienai. Viņi arī aicināja vairāk atzīt asistenta profesiju un nodrošināt apmācību cilvēkiem, kuri paši vada savu asistenci. [1]
Pieejamība arī tiem, kuri pašlaik paliek ārpus sistēmas
Selma Sprajcer aicināja nodrošināt pietiekamu finansējumu, taisnīgu atalgojumu un asistenci cilvēkiem ar intelektuālu un psihosociālu invaliditāti. Marlies Neumüller uzsvēra, ka cilvēkiem ar invaliditāti jāvar izvēlēties, kur un kā dzīvot. Diskusija apvienoja asistences lietotājus, pakalpojumu sniedzējus un politikas veidotājus sarunai par pārmaiņām, kuras vēl tiek prasītas. [2]