Kampaņa ar cilvēku ar invaliditāti organizāciju atbalstu
Āfrikas Invaliditātes forums 2024. gada jūnijā sveica spēkā stāšanās nodrošināšanai vajadzīgo 15 ratifikācijas dokumentu deponēšanu. Visāfrikas organizācija sacīja, ka ratifikāciju veicinājusi kopā ar partneriem un citām iesaistītajām pusēm. Tā pasniedza protokolu kā ANO invaliditātes tiesību konvencijas papildinājumu, pievēršot uzmanību Āfrikas pieredzei, tostarp cilvēkiem ar albīnismu. Tas bija ADF stāstījums par kolektīvu aizstāvību; tā neapgalvoja, ka līguma juridisko spēku panākusi viena organizācija. [2]
Dzīvei kopienā ir organizatoriska dimensija
Protokola 14. pants atzīst tiesības dzīvot kopienā ar citiem vienlīdzīgām izvēlēm. Tas aptver, kur un ar ko cilvēki dzīvo, kopienas atbalsta pieejamību un parasto publisko pakalpojumu izmantošanu. Viens noteikums īpaši attiecas uz cilvēku ar invaliditāti izveidotiem vai organizētiem kopienas dzīves centriem: dalībvalstīm tie jāatbalsta apmācības, atbalsta no cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi, personīgās asistences un citu pakalpojumu nodrošināšanā. Tas dod vietu pašu cilvēku organizācijām līdzās individuālajām tiesībām un valdības pienākumiem. [3]
Nairobi sasaista tiesības ar budžetiem un atbalstu
Pārstāvji Āfrikas Invaliditātes foruma konferencē Nairobi 2024. gada 2.–4. septembrī pieņēma deklarāciju, prasot plašāku ratifikāciju un īstenošanu valstīs. Prasības saistīja publiskos budžetus ar praktisku atbalstu, tostarp kvalificētiem zīmju valodas tulkiem, piekļūstamiem formātiem, personīgo asistenci un palīglīdzekļiem. Viņi arī prasīja cilvēku ar invaliditāti līdzdalību ar savu pārstāvības organizāciju starpniecību politikas izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā. Deklarācija īpaši pievērsās grupām, kas saskaras ar savstarpēji pārklājošu diskrimināciju, tostarp sievietēm, cilvēkiem ar lielām atbalsta vajadzībām, bēgļiem un cilvēkiem ar albīnismu. [4]
Spēkā stāšanās ir sākumpunkts atbildības prasīšanai
Āfrikas komisijas 2024. gada novembra rezolūcija atzina cilvēku ar invaliditāti, viņu organizāciju un citu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku aizstāvības darbu. Tā mudināja dalībvalstis spert konkrētus īstenošanas soļus, konsultējoties ar skartajiem cilvēkiem, un prasīja atbildības mehānismus, iesaistot pilsonisko sabiedrību un valdību kontaktpunktus. Šīs prasības skaidro, kāpēc par ratifikāciju un pakalpojumu nodrošināšanu jāziņo atsevišķi. Protokola spēkā stāšanās bija juridiska attīstība; Nairobi prasības un komisijas rezolūcija bija aicinājumi uz turpmāku rīcību. Neviens no tiem neapliecina, ka personīgā asistence vai vienlīdzīga piekļuve kopienai jau bija pieejama visā kontinentā. [1][4]